Viesturs Pinka
ParCvFoto galerijaCeļojumi
Dienvidāfrikas Republikas ceļojuma pieraksti
 
Ceļotāji: Līga & Viesturs
Laiks: 2010. gada 5. septembris – 3. oktobris
Maršruts: no Johannesburgas līdz Keiptaunai



Ievads
Līdz šim par Āfriku zinām visai maz – visbiežāk tikai tik vien, cik bildēs redzēts un internetā, presē lasīts. Āfrika ir otrais lielākais pasaules kontinents, tas ietver 53 valstis un valstiņas. Jā, jā – Āfrika nav tikai Ēģiptes piramīdas un Šarmelšeiha, Marokas tirgus un Tunisijas šikie hoteļi, kur plunčāties apbrīnojami zilajā ūdenī un baudīt saules starus pat mūsu visniknākajos ziemas mēnešos :) !
Dzīvē notiek visādi brīnumi! Tā nu sagadījās, ka mūsu ceļojuma galamērķis – Dienvidāfrikas Republikas (turpmāk tekstā – DĀR) viena no galvaspilsētām (un viņiem tādas pavisam oficiāli ir veselas trīs – Keiptauna, Pretorija un Blumfonteina) - Keiptauna, tika izvēlēta par ikgadējās aviokravu pārvadātāju asociācijas konferences norises vietu 2010. gadā. Tā kā šīs asociācijas biedrs Latvijā ir kompānija, kurā es jau 12 gadus strādāju - Airkargo, un piedalīties konferencē šogad bija pienākusi mana kārta, tad ar lielāko prieku jautāju Līgai - braucam? Un viņa, daudz nedomājot, man atbildēja - braucam! Tātad - braucam!
Šķiet, ka DĀR varētu būt viena no tām vietām, kurp aizceļo tikai reizi mūžā, tādēļ 4 dienas ilga piedalīšanās konferencē nebūt vēl neliecinātu par šīs valsts iepazīšanu. Tāpēc, protams, sākām pētīt, interesēties, saprast, ko vēlamies redzēt, plānot ceļojuma budžetu un noskaidrot visu to, kas mums pirms braukšanas vēl būtu jāizdara, lai izdotos maksimāli izbaudīt šo Āfrikas kontinenta vistālāko valsti.
Viena no svarīgākajām lietām, protams, ir lidmašīnas biļetes. Ilgi un savlaicīgi plānojot, iespējams iegādāties salīdzinoši „lētas” biļetes pat lidojumam ar Lufthansa, kas nozīmētu tikai vienu pārsēšanos – Frankfurtē. Tiesa gan, brīdi, kad Lufthansa piedāvājums, salīdzinot visus iespējamos lidošanas variantus, bija lētākais, mēs nokavējām, tāpēc izvēlējāmies turpceļā lidojumu ar Airbaltic/Finnair+Air France (ceļš Riga-Helsinki-Paris-Johannesburg) un atpakaļceļā – South African Airways+KLM/Airbaltic (Cape town-Johannesburg-Amsterdam-Riga).
Izrādās, ir tā, ka, jo vairāk par dār mums pieejamajos materiālos un internetā lasi, jo vairāk saproti, ka liela daļa rakstu autoru pat neiesaka uz turieni doties visai augstā noziedzības līmeņa dēļ. Un jā, ja tic skaitļiem, tad šīs valsts lielākās pilsētas – Keiptauna un Johannesburga patiešām tiek pieskaitītas pie bīstamākajām pilsētām visā pasaulē. Taču – DĀR esot ļoti skaista un dažāda daba! Tieši šis apsvērums mums ātri vien liek ieplānot DĀR dabas apskati un baudīšanu, un pēc iespējas mazāku laika pavadīšanu lielajās pilsētās.
Izdomājam, ka paceļosim 3 nedēļas pirms konferences, un, lai būtu pavisam interesanti, ceļojumu sāksim DĀR ziemeļu pusē – Johannesburgā, bet beigsim Keiptaunā – DĀR dienvidos. Valsts ir ļoti liela – gandrīz 19 reizes lielāka par Latviju, tāpēc, lai mums izdotos apskatīt maksimāli daudz, meklējam un drīz atrodam tūrisma kompāniju „Drifters Adventours” (http://www.drifters.co.za/, turpmāk tekstā – Drifteri), par kuriem ir lasāmas labas atsauksmes, un kas regulāri veic „18-day overland explorer” ceļojumus gida pavadībā mūsu izvēlētajā maršrutā. Šķiet, mašīnā laiku nāksies pavadīt daudz, toties jutīsimies drošāk un redzēsim stipri vairāk nekā gadījumā, ja ceļojumu plānotu paši uz savu galvu. Priecē arī tas, ka izskatās - būsim tiešām maksimāli tuvu dabai, jo liela daļa šī ceļojuma nakšu pārmaiņas pēc tiks pavadīta visai tālu no civilizācijas, bez mīkstām gultām un daudzzvaigžņu viesnīcu līmeņa servisa – pie tā atgriezīsimies tikai Keiptaunā, kur mums būs vēl trīs pavisam brīvas dienas līdz konferences sākumam. Tās varēsim plānot pēc savām vēlmēm un ieskatiem.
Meklējot internetā vairāk informāciju par Keiptaunu, uzduramies pavisam pārsteidzošam faktam – izrādās, 50km attālumā no tās, pilsētā Somerset West, dzīvo latviete Ritma Grizāne, kas ir licencēta gide (http://www.keiptauna.co.za/)! Viņa ir precējusies ar DĀR puisi (abi iepazinušies Nīderlandē) un nu audzina divus dēliņus. Lai arī cik Latvija ir maza, tomēr latvieši ir it visur! Daudz nedomājot, sazināmies ar Ritmu un sarunājam, ka divas no trim mūsu brīvajām dienām Keiptaunā ar lielāko prieku pavadīsim viņas kompānijā. Nodoms ir kopā ar Ritmu pabūt tur, kur sava ceļojuma laikā vēl nebūsim bijuši, un ieraudzīt DĀR dienvidu daļu mūsu latviešu pavadones acīm.
 
Kas jāzina pirms braukšanas:
1) Izlasi ārlietu ministrijas mājas lapā (http://www.mfa.gov.lv/lv/konsularainformacija/celotajiem/) publicēto informāciju par to, kas tev jāzina un jādara, dodoties tālākos ceļojumos,
2) Latvijas pilsonim iebraukšanai DĀR nepieciešamo vīzu mēs pāris nedēļu laikā nokārtojām, savas pases un vīzas pieteikumu nosūtot DĀR vēstniecībai Zviedrijā http://www.southafrica.se/,
3) Ceļotājiem no Latvijas netiek pieprasīta obligāta vakcinācija, taču, ceļojot no dažām citām valstīm, obligāta ir dzeltenā drudža pote. Ieteicamās vakcinācijas – pret A un B hepatītu, kā arī profilaktiska pretmalārijas tablešu lietošana (brīdinu - tās gan ir dārgas!),
4) Vēlams apdrošināties,
5) DĀR laika zona ir tāda pati kā Latvijas,
6) 1 DĀR rands (ZAR) mūsu ceļojuma laikā bija pielīdzināms 0,08LVL, jeb 1LVL = 13ZAR,
7) Elektrība DĀR – tie paši mūsu 220V. Pārveidotāju viņu elektrības kontaktam (kas ir ar trim dakšām) nopirksi tur, jau uz vietas esot, jo mums kādā no Rīgas lielajiem ceļotāju veikaliem pārdeva nepareizu...
 
Kārtojot ceļasomu, līdzi noteikti paņem:
1) Savu pasi un tās kopijas,
2) Bankas karti (skaidru naudu ņemt līdzi nemaz nevajag, tikai tik, cik sīkiem izdevumiem Eiropas lidostās, kurām lidosi cauri),
3) Lonely Planet ceļvedi (iegādājams Jāņa Sētas karšu veikalā Elizabetes ielā),
4) Apģērbu gan siltam, gan vēsam laikam, vējjaku, ļoti ērtus apavus cītīgai staigāšanai. Savu guļammaisu līdzi ņemt var, taču tas aizņem ļoti daudz vietas, tāpēc labāk to iegādāt, ja nepieciešams, jau sasniedzot savu galamērķi.
 
Tā kā DĀR viena no valsts valodām (un tādu tur ir veselas 11!) ir angļu, tad ar tavu angļu valodas krājumu, visticamāk, vajadzētu pietikt. Ja nu tu runā arī holandiski, tad pavisam labi – viņu afrikaans valoda ir holandiešu valodas paveids.
 
Noderēs arī kabatas nazītis (lidojumā neatstāj to rokas bagāžā!), stiprs pretiedeguma krēms, kabatas lukturītis.
 
Turpceļš
Lielā diena - 5. septembris ir klāt. Trešais no mums - kaķis Jānis - atstāts Līgas māsas aprūpē, lielās ceļojuma mugursomas veiksmīgi pie(sa)kravātas, lecam iekšā zaļajā Baltic Taxi un laižam uz lidostu. Pirms bagāžas nodošanas izmantojam lidostas piedāvātos pakalpojumus bagāžas ietīšanai plēvē – ceļš somām tāpat kā mums ir garš, gaidāmas arī divas pārsēšanās. Galarezultāts izskatās labi. Laika starp reisiem nav daudz, taču laikus pārskriet no termināla uz terminālu paspējam gan Helsinkos, gan Parīzē, kur mūs gaida liela, gara, tumšādainu pasažieru rinda iekāpšanai reisā lidojumam uz tālo Johannesburgu. Un kā nu ne – lidosim ar airbus 380 – šobrīd pasaulē lielāko pasažieru lidmašīnu.
Lidojums ir ilgs un nogurdinošs - 10 ar pusi stundas milllzīgā dzelzs putnā, kas mūs ved arvien tuvāk pavisam citai pasaules malai. Esmu iegādājies homeopātiskas tabletes miega veicināšanai, jo man vienmēr pārlidojumos ir aizmigšanas problēmas. Diemžēl īsti nepalīdz. Citreiz jāmeklē kas nopietnāks. Lidmašīnā ikviens var īsināt laiku ar filmu skatīšanos, spēļu spēlēšanu vai mūzikas klausīšanos. Pieejama arī veģetāra pārtika!
 
DĀR
06.09.2010.
Ir pirmdienas rīts. Beidzot ielidojam Johannesburgā. Gaidot savu bagāžu, redzam, ka visi priecīgi saņem savas somas, taču mūsu vēl kavējas. Sākam nojaust ko nelāgu. Pusstundiņu pagaidām, līdz saprotam, ka ilgāk gaidīt nav vērts, jo vairāk tādēļ, ka pēc mums kuru katru brīdi atbrauks Drifteru mašīna. Dodamies pie puišiem formās, kas pārbauda un apstiprina, ka mūsu bagāža diemžēl nav tikusi iekrauta Parīzes reisā un šobrīd tā atrodas kaut kur Eiropā, visticamāk - Franču zemē. Tiek sastādīts akts par pazudušo bagāžu, atstāti telefona numuri un vienojamies, ka rīt sazvanīsimies, lai noskaidrotu jaunumus par mūsu somu atrašanās vietu. Sajūta nav laba. Vēlāk šo visu pārdomājot, šķiet, ka padziļinātu interesi par mūsu bagāžu varētu būt izraisījusi tās ietīšana plēvē. Ja somas ir skaisti ietītas, tātad īpašnieki par tām uztraucas. Somās varētu būt kas vērtīgs. Tātad jāpietur, jāpaskatās, vai iekšā nav kas saimniecībā noderīgs. Izdariet secinājumus paši. Bet kā ir, tā ir – mēģinām noskaņoties pozitīvi – galu galā rokas bagāžas somas ar mūsu dokumentiem, fototehniku un dažām citām svarīgākajām lietām ir uz mūsu mugurām, nav noticis nekas pārlieku traģisks. Tiesa gan, uz nezin cik ilgu laiku esam palikuši bez higiēnas lietām, gandrīz visām drēbēm un labu labajām, pirms braukšanas speciāli iegādātajām, superērtajām staigāšanas kurpēm. Izejam robežkontroli, izņemam bankomātā randus, sagaidām Drifteru mašīnu un dodamies uz mūsu pirmo naktsmītni DĀR – Drifteru viesu namiņu Johannesburgā.
Pirmais, ko ievērojam, ir tas, ka lielum lielais cilvēku vairums šeit ir melnādaini (nu jā – Āfrika – melnais kontinents taču! mazliet vēlāk uzzinu, ka DĀR gandrīz 90% iedzīvotāju ir tumšas ādas krāsas), šķiet, ka mums pastiprināti pievērš uzmanību, ka cenas, lai arī likās, ka tām jābūt zemākām nekā pie mums Latvijā, tādas nebūt nav, ka auto stūre ir labajā pusē, un braucam pa brauktuves kreiso pusi, ka ir visai silts, bet ne karsts (viņiem septembris ir pavasaris – viss otrādi!), ka uz ielām vēl palikuši dažādi pasaules futbola čempionāta rotājumi, plakāti, karogi, ka redzami pat ielas malās guloši cilvēki, ka...
Šobrīd jūtamies piekusuši un gribas pagulēt.
To arī darām gandrīz uzreiz, tiklīdz ierodamies viesu namiņā. Vispirms vēl pasūtām, ko ēdīsim vakariņās, kurās satiksimies un iepazīsimies ar ceļojuma biedriem un mūsu gidu, un ātri aizskrienam līdz tuvākajam veikalam, kurā nopērkam zobu birstes, pastu, šampūnu un dušas želeju (izvēlēties ir viegli – tādi paši uzraksti uz iepakojumiem kā pie mums Latvijā, taču, šķiet, ka dīvainā kārtā arī šāda veida preces DĀR ir pat dārgākas, nekā pie mums!). Taču vissavādākais un atpakaļ uz Johannesburgas zemes noliekošais mūs sagaida šī paša veikala aptiekā, kurā Līgai vēlamies nopirkt zāles pret nelabumu braukšanas laikā – zāles atrodam, taču tās mums aptiekārs pasniedz restotā metāla kastē aiz atslēgas. tad nu ar šo metāla „seifu” (tas ir tieši tāda izmēra, lai to tā vienkārši nevarētu iebāzt kabatā) un kvīti jādodas uz kasi (kur kases aparāts arī, starp citu, ir nodrošināts pret svešām rokām ar metāla paaugstinājumu naudas kastes sānā) samaksāt.
Atgriežamies viesu mājā, iegādājamies guļammaisus, kas mums noderēs ceļojuma laikā un... iekrītam gultā uz stundām piecām.
Pamostamies tikai mirkli pirms vakariņām un dodamies satikt savu nākamo 18 dienu ģimeni, kas šķiet visai raiba – kopā ar mums iekarot DĀR sabraukuši šveicieši, austrālietes, beļģi, vācieši un briti. Kopā pēc skaita esam 14 + gids, vārdā Krastijs. Ceļotāju vecums ir no 21 līdz 50 gadiem. Ar mums kopā būs gan mamma ar dēlu, gan draugi, gan precētu lesbiešu pāris, gan virkne tādu cilvēku, kas jau labu laiku piedzīvojumus meklē, vienatnē ceļodami pa visu plašo pasauli. Ir jauki, ja tā uz ilgāku laiku var atļauties aizlaisties no darbiem un šādiem tādiem ikdienas pienākumiem. Iepazīstamies un Krastijs mums mazliet pastāsta par gaidāmo ceļojumu, cenšas mūs sabaidīt ar paredzēto grūto kalnos kāpšanu un gulēšanu zem gandrīz klajas debess, sajūsmina mūs ar stāstiem par dzīvniekiem un krāšņo dabu, ko redzēsim. Esam nepacietīgi un lielā notikuma gaidās! Krastijs gan vēl pabrīdina mūs arī par to, ka DĀR ir izteikta dzeramnaudas valsts (tipping country), un ar to ikvienam ir jārēķinās. Tiesa gan, ceļojuma laikā mūsu gids auto degvielu ne reizi neielej pats, vienmēr meklē kādu benzīntanka darbinieku, kas to izdarīs viņa vietā, šādā gadījumā dzeramnauda liekas pat vairāk nekā loģiska. Bet ik pa laikam atgādināt par savu dzeramnaudu, ko vēlas sagaidīt no mums ceļojuma beigās, ja būsim palikuši apmierināti ar tā norisi, viņš nepiemirst :) Starp citu, restorānos kopā ar rēķinu vairumā gadījumu pasniedz arī pildspalvu. Čeka ailītē „dzeramnauda” (tips) tu ieraksti, cik liela dzeramnauda pienākas oficiantam, kurš tad arī izdod attiecīgi atlikumu pēc formulas: tava iedotā nauda mīnus rēķins mīnus tevis čekā ierakstītā dzeramnauda.
Viena no austrālietēm ir bijusi Rīgā, reiz apceļojot Austrumeiropu, savukārt citiem, pat eiropiešiem, nav tādas pavisam skaidras saprašanas, kur tad īsti tā mūsu Latvija atrodas... dīvaini. Bet beļģiete Rīgu zin tādēļ, ka pirms vairākiem gadiem pie mums notika Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls. Lai nu būtu.
 
07.09.2010.
Nākamajā rītā mostamies agri, un tā nu būs gandrīz ik rītu, lai visu iecerēto pagūtu apskatīt, kamēr saule vēl nav norietējusi. Saplānota ir katra diena, ir plāns, pēc kura Krastijs vadās un no tā atkāpties, šķiet, visa ceļojuma laikā mums nebija ne īpašas vēlmes, ne kādu apstākļu spiesta vajadzība. Tā kā braukšana būs ne tikai pa asfaltētiem ceļiem, bet arī pa neceļiem un kalnu ceļiem, takām, tad Drifteriem ir speciāls autoparks – šāda veida tūrēm pielāgoti autobusi, kurus Krastijs gan mums aizliedz tā dēvēt, jo tie esot „truck” t.i. smagās automašīnas. Mūsu otro māju (lasi – mašīnas) vārds ir „Sophie” (tālāk tekstā – Sofija), tajā (bet gribas rakstīt - viņā...) ir vieta šoferim un 16 pasažieriem. Lai tajā iekļūtu, jāuzkāpj pa trepītēm. Pasažieru krēsli ir ļoti ērti, varam droši izstiept savas ne pārāk īsās kājas, atlaisties krēslā un vērot aiz loga notiekošo, ko, starp citu, var pārredzēt lieliski, jo atrodamies gandrīz vai kā otrā stāva augstumā. Sofijā ir 16 aizslēdzami skapīši katra lielajai ceļošanas somai un guļammaisam, ledusskapis, kurā uzglabāt dzērienus vēsus, saldētava, kurā gids glabā produktus ēdienreizēm, seifs pasēm, aptieciņa un pat bibliotēka – liela kaste ar kartēm un grāmatām par DĀR dabu un dzīvniekiem. Ārpusē Sofijas sānos ir atverami skapīši, kuros glabājas alumīnija krūzes, bļodas un galda piederumi, gāzes plīts, ūdens, izvelkami krēsli, lai varam jebkurā vietā sarīkot pikniku, kā arī augļi un citas ēdamlietas, kas mums varētu būt pa ceļam noderīgas. Krastija pienākumos ir ne tikai vadīt auto un iepazīstināt mūs ar DĀR labumiem un jaukumiem, bet arī pirkt ēdienu un gatavot mums visiem ēst. Ja gidam ir labs noskaņojums, tad viņš arī mums ļauj piedalīties ēst gatavošanā, bet šķiet, ka labprātāk šo lietu tomēr dara pats. Īpaši arī neuzbāžamies, jo gatavo viņš labi un cenšas piedāvāt dažādus, pēc iespējas dienvidafrikāniskus ēdienus. Ļoti nacionāla un iemīļota lieta DĀR (kā mums šašliku cepšana) ir braai – šādi viņi sauc uz uguns grilētu ēdienu. Mūsu, ceļotāju, uzdevums rindas kārtībā ir ik ēdienreizē salikt, mazgāt, nolikt atpakaļ traukus tiem paredzētajās vietās. Trauku mazgāšana nemaz nav tik vienkārša, jo sanitāru iemeslu dēļ visi šķīvji un galda piederumi tiek vispirms iemērkti ūdenī, kas sajaukts ar dīvaini smaržojošu dezinfekcijas šķidrumu, tad mazgāti un visbeidzot noskaloti. Vairums mūsu ceļojuma pieturvietās nav jaucējkrānu – pārsvarā tikai dalītie aukstā un karstā ūdens krāni. Ik dienu kāds no mums iztīra Sofiju, jo ceļošana daudzpadsmit cilvēku kompānijā bez nekārtības un netīrumiem nav iedomājama. Katra pienākums ir turēt savu vietu mašīnā tīru un, tā kā visekskluzīvākās sēdvietas Sofijā ir pirmajā rindā, tad katru dienu pārsēžamies par vienu rindu uz priekšu pulksteņa rādītāju virzienā, lai katram sanāk izbaudīt sēdēšanu "ložā".
Atstājam Drifteru Johannesburgas viesu namu un braucam cauri lielajai metropolei. Nevarētu teikt, ka šīs pilsētas skati ir aizraujoši. Patiesība mūsu, latviešu, acij ir visai skarba – mājas un pagalmi, ja tādi ir, ir dzeloņdrāšu ieskauti, logiem, durvīm priekšā restes. Viss liecina par to, ka, ja ir ko ņemt, tad kāds to arī mēģinās paņemt. Ir agrs rīts, un liekas ļoti dīvaini, pat mazliet neomulīgi, ka ceļu malās sēž un stāv, kā nu kurais, patiešām liels daudzums cilvēku. Šīs nodarbes izskaidrojumu uzzinām tikai vēlāk no Ritmas – izrādās, tie, visticamāk, ir bezdarbnieki un ir „izgājuši ielās” ar cerību, ka kāds viņiem piedāvās šai dienai kādu darbiņu. Piemēram, paņems līdzi palīgos lauku darbos. Grūti gan iedomāties situāciju, ka kāda mašīna tiešām ņemtu un piestātu, lai paņemtu līdzi šādas darba rokas, jo DĀR, kā lasīju, skaitās mašīnu nolaupītāju paradīze, un bieži vien Johannesburgā mašīnas pat neapstājoties pie sarkanās gaismas, bet traucoties tik uz priekšu, lai izbēgtu no iespējamās laupīšanas.
Atpakaļ pie šodienas brauciena – Johannesburga un visa Gauteng province paliek tālu aiz muguras, iebraucam Mpumalanga provincē, un pirmā pieturvieta ir Belfast pilsēta, pareizāk sakot – tās veikals, kurā mēs ar Līgu mēģinām nopirkt kaut dažas drēbes, jo šobrīd mums vēl nav ne jausmas par to, cik ilgi būs jādzīvo bez mūsu noklīdušās bagāžas. Ar mani ir vienkāršāk – mana izmēra t-krekli un veļa atrodas visai ātri, taču ar Līgu viss nebūt nav tik viegli – ir divreiz jāizstaigā viss veikals, lai atrastu kaut vai krekliņu viņas izmēram. Viss, kas Latvijas apģērbu veikalos ir M, pie viņiem meklējams zem XS izmēra šiltes. Tādēļ visai loģiski, ka daļu Līgas jauno drēbju iegādājamies šī veikala bērnu nodaļā :) ! Lieta tāda, ka lielākā daļa DĀR sievietes nebūt nav kalsnas. Viņu rokās, šķiet, ne pārāk bieži nonāk Cosmo un līdzīgi žurnāli, viņas droši vien pat neskatās Fashion TV, kurā varbūt ne ļoti atklāti, bet tomēr, tiek propogandēts, ka skaista sieviete ir tieva. DĀR ir pavisam cita, un mums nebūt ne nepieņemama, sapratne par skaistumu - sievietei jābūt formīgai attiecīgajās vietās, lai spētu laist pasaulē bērnu bariņu, un spēcīgai, lai viņa arī savām rokām tos varētu izaudzināt. Šai valstī katrā ģimenē vidēji ir vismaz pa četriem bērneļiem. Mūsu izpratnē apaļīga sieviete, DĀR iedzīvotājuprāt (it īpaši, to, kas dzīvo ārpus lielajām pilsētām) - veselīga. Turpretī vīrieši gan liela daļa ir manas komplektācijas, t.i. reti kuru vīrieti var nosaukt par kaut mazliet apaļīgu.
Pēc galu galā rezultatīvās iepirkšanās lecam iekšā Sofijā un dodamies uz Bourke's Luck Potholes – ūdens izgrauztiem, cilindriskiem caurumiem klintīs, tad - uz vienu no pasaules lielākajiem kanjoniem – Blyde River Canyon, no kura paveras tiešām skaists skats! Pusdienās šodien būs pildītās pankūkas, kas šeit ir cieņā. Tās ar gardu muti notiesājam Pilgrim’s Rest pilsētiņas restorāniņā. Ēdot skatāmies pa logu un uzjautrināmies, vērojot kādu afrikāņu puiku, kurš, lai izvilinātu sev kādu randu no tūristiem, dejo, pārģērbies par kaut ko līdzīgu putnubiedēklim.
Tālākais ceļš (ar skatu mūs pavada paviāni) ved uz mūsu nākamo 2 dienu mājām Drifter’s Bushveld Camp – krūmāju nometni, kas atrodas privātā rezervātā Krīgera Nacionālā Parka (Kruger National Park) tuvumā. Šo vietu uzrauga un šeit dzīvo puisis, kurš šajā apkārtnē, šķiet, pazīst vai ik krūmu. Mēs dzīvosim astoņās uz koka pamatnes uzceltās palielās teltīs. Katrā izmitināsies divi ceļotāji. Teltīs ir pat atsevišķa vannas „istabiņa” ar izlietni un labierīcībām, dušu ar silto ūdeni, kas gan šeit, gan visās pārējās naktsmītnēs ir liels deficīts un to, tāpat kā elektrību (kuru vairumā gadījumu iegūst ar uz telšu vai mājiņu jumta esošajām saules baterijām) mums stingri noliedz lietot tad, kad tas nav ļoti nepieciešams. Ja reiz par vannas istabu lietām esmu sācis rakstīt, tad noteikti pieminēšanas vērts ir arī nepierasti plānais tualetes papīrs, kas šāds ir visā DĀR :) Kad saule noriet un apkārt kļūst tumšs, tad došanās no lielās ēkas, kurā ir visu pulcēšanās un pusdienošanas vieta, uz savām teltīm ir pat mazliet bailīga – visapkārt tumsa. Tāpēc lieti noder kabatas lukturītis, lai var atrast ceļu uz savām naktsmājām. Ļoti labs papildus labums tam ir tāds, ka, ja spīdinoties pa labi, pa kreisi, pēkšņi ieraugi kāda zvēra acis, tad zini, ka tev pavisam lēni jāsāk kāpties atpakaļ. Pagriezties un laisties lapās šādā mirklī, izrādās, nebūt nav ieteicams – visai droši, ka šis zvērs, ja vien viņa nodomi būs nopietni, tevi ātri vien noķers.
To, ka šajā apkaimē dzīvnieki nav retums, uzzināsim rīt, bet tikmēr Krastijs mūs noinstruē, ka rīt no rīta pirms drēbju un apavu uzvilkšanas tie mums obligāti vispirms ir pamatīgi jāizkrata – skorpioniem šad un tad tīk ielīst teltīs un atrast kādu siltu vietiņu :)
Vakarā pasēžam ar ceļojuma biedriem pie ugunskura, papļāpājam, iedzeram kādu dzērienu. Šeit, un pārējās nakšņošanas vietās ar dzērieniem (kolu, fantu, spraitu, sulu, alu, vīnu) ir tā, ka tos var droši ņemt no ledusskapja vai aukstuma kastes, tikai uz papīra lapas pretī savam vārdam jāpievelk svītriņa, ko un cik daudz esi izdzēris, lai dienā, kad tiek pamesta konkrētā vieta, par visu izdzerto vari samaksāt jo dzērieni, atšķirībā no ēšanas un naktsmājām, ceļojuma izmaksās nav iekļauti.
Tad sazvanāmies ar Johannesburgas lidostas bagāžas nodaļu, kas apgalvo, ka šonakt vai no rīta mums ir izredzes atgūt savu bagāžu, jo tā esot beidzot ielidojusi :) !
Ir nobraukti 622km. Iekārtojamies teltīs, ielienam guļammaisos un, klausoties, kā aiz telts sienas kaut kas šķietami aizdomīgi čab un grab, pēc brīža aizmiegam...
 
08.09.2010.
Šodienas plānā ir apkaimes apskate nometnē dzīvojošā puiša vadībā, kā arī pēcpusdienas safari brauciens.
Nometnes apkārtne šajā gadalaikā (viņu pavasarī) ir visai vienmuļa – krūmāji, vēl līdz galam nesazaļojuši koki un dažas sīkas peļķītes vien. Dabā jūtams liels lietus trūkums (lietus sezona šajā DĀR pusē vēl nav sākusies). Ar Līgu pamostamies jau sešos, lai divvientulībā sagaidītu saullēktu. Tas gan mums neizdodas mākoņainās debess dēļ, taču pie netālā pussausā un labi pārredzamā dīķa, kas šobrīd ir lielākā ūdens krātuve vismaz pāris kilometru rādiusā, redzam, ka padzerties ir atnākušas zebras un antilope gnu! Jau pēc brīža viņām pievienojas arī impalas, kudu un ļoti skaļie paviāni, kas, izskatās, vēlas pamodināt ikvienu kas vēl saldi guļ.
Pēc brokastīm, kas parasti ir musli ar jogurtu, augļi un garšīgi sausiņi (rusks), kurus pamērcēt šķīstošajā kafijā (kas diemžēl arī šajā valstī ir lielā cieņā – iedzert pēc mūsu saprašanas „normālu” kafiju ir visai problemātiski), dodamies solītajā pastaigā pa apkārtni. Uz izkaltušās zemes manāmas ļoti daudzas tumšas, dažāda izmēra un formu čupas un čupiņas, kas, apskatot tuvāk, izrādās savvaļas dzīvnieku kakas. Interesantākais ir tas, ka katras dzīvnieku sugas kakas atšķiras ar savu formu un lielumu (iemācījāmies pat atšķirt žirafes mātītes ekskrementu no tēviņa – ja tēviņa labumi ir pavisam apaļi, tad mātīšu – ar spicumiņu, jo sievietēm visu patīkot dekorēt :) ), tādējādi īstens vietējais, pavisam ātri uzmetot aci, var pateikt kāds un pat kādas dzimtes dzīvnieks, piemēram, šonakt ir viesojies nometnes apkārtnē. Nespēju atteikt savam kārdinājumam (mazliet slimi, ne? :) ) un izmēģinu spēkus impalas ekskrementa tālspļaušanas sacensībās, kas ir sava veida izklaide, ko mums piedāvā mūsu gids – puišu grupā ierindojoties godpilnajā pirmajā vietā, tiesa gan, kopvērtējumā palieku tikai otrais aiz tālspļaušanas čempiones... Interesanti, ka no kokiem, krūmiem, pat no kakām ir iespējams izgatavot ļoti daudz ko dzīvei krūmājos nepieciešamā – zobu pastu un birsti, pretsāpju līdzekli un pat iedarbības ziņā ko līdzīgu viagrai. Ir pat tāds augs, kas, to ieēdot, paralizē mēles muskuļus un parunāt kādu laiku vairs nevar – visai iedarbīgs līdzeklis kādas ģimenes skandāla izbeigšanai :)
Pēcpusdienā braucam safari (savvaļas dzīvnieku un putnu vērošanas izbrauciens, vērojot tos viņu ierastajā vidē, ar gidu, parasti ar apvidus auto – džipos). Tā sākumā mums paziņo priecīgu ziņu, ka mūsu bagāža ir klāt, un, ka vakarā, braucot atpakaļ uz nometni, tai iebrauksim pakaļ :) Izbraukājamies pa nometnes apkārtni, bet neko ievērības cienīgu neieraugām, vien dažus putnus. Līdz pēkšņi pa rāciju kaut ko paziņo, mēs strauji mainām maršrutu un lielā ātrumā nesamies uz kaut kurieni. Pēc kādas stundas joņošanas esam klāt – priekšā jau gaida divi safari auto un... ieraugām pastaigājamies sešas lauvenes un vienu lauvu tēviņu! Likās, ka mēs – vērotāji, pašus lauvas nemaz neinteresējam, tie savā nodabā lēnu garu pāriet pār ceļu, nu nemaz neliekoties traucēti. Interesanti, ka gandrīz visi savvaļas dzīvnieki automašīnu uztver kā apkārtējās ainavas sastāvdaļu un pārsvarā gadījumu tā viņus neinteresē, ja vien kāds īpaši ziņkārīgs cilvēks no mašīnas nebāž ārā kājas, rokas vai īpaši garu fotoobjektīvu – tad var gadīties visādi... Lauvas ir mūsu pirmie ieraudzītie dzīvnieki no t.s. „big five” („lielais piecinieks” = zilonis + degunradzis + bifelis + lauva + leopards). Kādā no pieturvietām mums abiem ir vajadzība aizskriet līdz tualetei (tātad - līdz tuvajiem krūmiem), par ko pēc tam no gida dabūjam pa ausi, jo nebijām viņu par saviem nolūkiem painformējuši un parādījuši, uz kuru pusi nozūdam... Safari automašīnai uz motora pārsega ir piestiprināts krēsls, kur sēž mūsu gids (otrs – mūsu Krastijs - ir pie stūres) – viņa uzdevums ir dzīvniekus ieraudzīt un par to visus mūs informēt. Kad satumst, viņš ar starmeša palīdzību, to spīdinot uz visām pusēm, meklēdams dzīvnieku acis, mēģina mums parādīt nakts dzīvniekus. Šādi mēs ieraugām ziloni, kurš ir nu ļoooti gatavs mātītei, kā arī hameleonu krūmājā. Braucot pēc mūsu bagāžas, uz ceļa mūs sagaida saldais ēdiens - 3 skaisti leopardi, kas ir liels pārsteigums ne vien mums, bet arī mūsu gidiem. Tos, 3 vienkopus, līdz šim viņi vēl nekad neesot redzējuši! Prieki turpinās, jo jau pēc brīža mēs saņemam savu pāris dienas gaidīto bagāžu! Taču, atgriežoties nometnē un savu bagāžu atverot, konstatējam, ka šis un tas tajā trūkst... (Līgas auskariņi, mūsu abu kurpes, ķemme, manikīra piederumu komplekts, smēķi, manas peldbikses, fotokaršu lasītājs, pretodu līdzeklis un vēl šādas, tādas lietas (vates, acu zīmulis un ēnas, ķermeņa krēms, lūpu krāsa, zobu diegs...))
 
09.09.2010.
No rīta pamostos ne īpaši labā noskaņojumā, arī kakls mazliet sāp. Šodien dosimies prom no jau iemīļotajām teltīm uz nākamo pieturvietu – Hazyview. Pa ceļam iepirkumi dienai (mmm... marakujas jogurts...), un, brīdi pirms ierašanās Hazyview Drifteru viesu namā, kad citi iet apskatīt reptiļu parku, mēs iedzeram garšīgu, īstu kafiju un atrodam veikalu, kurā sev nopērkam kurpes mums nozagto vietā – jāsaka, ka jaunās šķiet vēl labākas un smukākas nekā tās, kas tagad kājās jau citiem. Viss, kas notiek, pilnīgi noteikti notiek uz labu!
Hazyview ir mūsu pēdējā pieturvieta pirms Krīgera Nacionālā Parka apmeklēšanas. Viesu nams atrodas šķietami pavisam citā pasaulē - šeit visapkārt ir zaļš, palmas, gandrīz džungļi! Nama saimniece ir baltā sieviete, taču apkalpojošais personāls ir melnādainas, krāšņas dāmas. Starp citu, šādu „amatu sadalījumu” mēs novērojam vai ikvienā viesu namā, veikalā, muzejā u.t.t. visa mūsu DĀR ceļojuma laikā. Mājdzīvnieki šeit ir visai iespaidīga izmēra melna, rukšķoša cūka, strauss un netālu mītošā kārpu cūku ģimenīte :) . Kārpu cūka (warthog), lai arī skaitās neglīts dzīvnieks, man personīgi liekas viens no smukākajiem, nepierastākajiem un interesantākajiem DĀR redzētajiem dzīvniekiem. Pievakarē dodamies pastaigā. Strauss, kas nav vienaldzīgs pret saulesbrillēm un auskariem, mums kādu brīdi rāda ceļu. Gar Sabie upes (tulkojumā – baiļu upe, kuras nosaukums radies saistībā ar tajā mītošajiem nīlzirgiem un krokodiliem – ne vienu, ne otru mēs gan tur nepamanījām) krastu aizejam līdz citronkoku audzei, kur saraujam citronus vakariņām. Tās Krastijs mums pagatavo supergardas! Vakars beidzas ar sarunām, alu un (dažiem pat mazliet par daudz) vīnu... :)
 
10.09.2010.
Pieēdot garšīgu brokastu pilnu vēderu, šī diena, kuru aizvadīsim Krīgera Nacionālajā Parkā, var sākties!
Pa ceļam pieturot tirdzniecības centrā, izmantojam iespēju aizskriet uz tualeti – mūs jau atkal kaut kas pārsteidz – tualetes apmeklējums ir bezmaksas, taču gadījumā, ja ir nepieciešamība pēc tualetes papīra – tas maksās 2 randi no apmeklētāja :)
Krīgera parks ir viens no lielākajiem Āfrikā, ap 360km garš un 65km plats. Tajā savvaļā mīt ap 140 zīdītāju sugu, kas ir vairāk nekā jebkurā citā parkā visā Āfrikas kontinentā. sasveicināmies ar žirafēm, ziloņiem, arī impalām, zebrām un kudu, kuri jau vairs neizraisa tāādas emocijas, kā, tos pirmoreiz ieraugot, jo tie ir daudz un visur. Ieraugām arī balto degunradzi, kas patiesībā ir pelēks un no melnā (kas arī patiesībā bieži ir pelēcīgs :) ) to atšķir lūpu forma, sastopamības biežums (melnie ir retāki) un ēšanas paradumi - atšķirībā no melnā viņš ēd zāli, nevis koku un krūmu lapas.
Šonakt nakšņojam tūristu ciematiņā Krīgera parka teritorijā, kur apkārt brīvi skraida zaglīgi pērtiķīši un pastaigājas draudzenes impalas. Arlabunakti.
 
11.09.2010.
Rīts sākas ļoti agri – ceļamies jau 4:50, jo jāpaspēj ieēst brokastis (cik nu tādā agrumā tas vispār ir iespējams), iedzert kafiju un īsi pēc sešiem jau jālec Sofijā – šodien dodamies uz Zulu zemi garā, 14 stundu ilgā braucienā cauri Svazilendai uz False Bay, kur Drifteriem netālu no Hluhluwe pilsētas ir viesu namiņš.
Braucot ārā no Krīgera parka, ieraugām hiēnu ar ļoti jau nu mīlīgu pēc izskata hiēnēnu, daudz balto degunradžu un no paliela attāluma - arī vēl neredzēto melno degunradzi, visbeidzot pamanām arī bifeļus – lielu, lielu baru tālumā. sanāk, ka mēs rekordātri – pāris dienās - esam redzējuši visu „lielo piecinieku”. Kā Krastijs stāsta – citiem, Krīgera parkā nodzīvojot pat nedēļu, visus piecus dzīvniekus tā arī negadās ieraudzīt. Aiz parka vārtiem upes malā pamanām vēl vienu bifeli. Krastijs saka, ka tas ir vientuļš, bara pamests un tā dienas ir skaitītas – patiešām bifelis izskatās nu ļoti kalsns. Mūsu gida vārdus pastiprina tas apstāklis, ka pavisam blakus bifelim upītes krastā sauli ķer četri krokodili...
Ātri vien tiekam līdz Svazilendas robežai. Iebraukšana Swazi ir visai vienkārša – tikai jāizstāv rinda, līdz pasē tiek iespiests Svazilendas zīmogs. Šis process notiek mājiņā, kurā pie sienām izkarināti karaļa un citu šīs pundurvalsts lielo onkuļu fotogrāfijas. Pie kam karaļa attēls, šķiet, tapis medību laikā – tāds ļoti neoficiāls izlikās, pat sasmējāmies :)
Daba un cilvēki Swazi daudz neatšķiras no DĀR. Daļa cilvēku redzami skaistos, krāsainos apģērbos, bieži braucam garām cukurniedru laukiem – ja lauks zaļš, tad tās noteikti ir cukurniedres, jo viss pārējais ir nodzeltējis, izkaltis. Ceļa malās redzam dzīvojamās mājiņas no dubļiem vai akmens, pagalmos vistas un kazas, neviena zaļa pleķīša, par piemājas dārziņu vai ko līdzīgu nemaz nerunājot. Bet kontrastam - dažām pagalmā sabraukušas tīri labas automašīnas. Kazas un arī govis staigā apkārt brīvā vaļā, arī pa ceļu un nav saprotams, kā vakaros šie lopiņi tiek atrasti un sašķiroti katram pēc piederības. Pāris stundu laikā ar pieturvietu piknikam izbraucam cauri šai mazajai valstiņai (tās platība ir 3,5 reizes mazāka nekā Latvijas) un atgriežamies DĀR. Divas naktis gulēsim „suņubūdās” – mazās, ap 3x3m mājiņās, kur pilnā augumā nostāties varam tikai tad, ja stāvam pašā vidū. Vieta gultām, mazam galdiņam un ceļasomām ir, tad jau viss labi! Dažām mūsu ceļabiedrenēm gan acīs bija visai liels izbrīns un neizpratne tajā brīdī, kad ieraudzīja piedāvātās naktsmājas...
Un izskatās, ka mūsu ceļabiedriem beidzot esam iemācījuši pareizi izrunāt mūsu vārdus :)
Vakariņās – spagetti!
 
12.09.2010.
„Suņubūdās” miegs bija ļoti labs, neraugoties uz to, ka nakts laikā dabūju Līgu pavadīt uz labierīcībām, jo viņai bija bail ne tikai uz tām aiziet, bet arī tajās ieiet :) . To, ka mūsu pagalmā pa nakti paviesojusies hiēna, uzzinājām tikai šorīt. Brokastis, pēc tam brauksim uz False Bay – līci, kur satiekas saldūdens un sālsūdens. Diemžēl, sausās sezonas dēļ, tas drīzāk atgādina tuksnesi ar peļķi vidū. Netālu aug sinepju krāsas drudža koki (fever tree) – tie uzkrāj toksīnus, zari kļūst melni un nokrīt. Savulaik cilvēki uzskatīja, ka šis koks ir iemesls malārijai, tāpēc tos sirsnīgi mēģinājuši izcirst. Tepat ir arī toksiskais koks – tambuti, kuru nedrīkst ne dedzināt, ne uz tā oglēm ko grilēt, pat nedrīkst vākt malku ugunskuram 100m attālumā no šī koka - labākajā gadījumā garantēta pamatīga caureja, sliktākajā - rezultāts var būt pat letāls. Kādā citā kokā pamanām zaļo mambu, kas nav tik bīstama, kā viņas melnā māsa, toties skaitās liels retums. Aplūkojam nīlzirga un antilopju galvaskausus. Pēc pastaigas atgriežamies atpakaļ viesu namā. Tiek dotas pāris stundas brīvā laika, kuru izmantojam, apstaigājot viesu nama teritoriju. Viss, ko pamanām, ir ibiss un četras njala (nyala) antilopes. Pēc pusdienām sagaidām atbraucam krastija kolēģi un divos džipos dodamies uz safari Hluhluwe-Umfolozi Game Reserve, kas savulaik esot bijusi paša Svazilendas karaļa privātā medību vieta. Šis parks ir 3 gadus vecāks par Krīgera parku – tātad visvecākais DĀR un viens no lielākajiem, kas par tādu ir kļuvis, 1989. gadā diviem parkiem apvienojoties. Ieraugām, kā žirafēns zīž žirafmammas pienu, kā žirafe, kājas papletusi, lai var noliekties līdz ūdens peļķei, padzeras. Grūti viņām! Žirafu bērniņi, starp citu, no mammām parasti ganās atsevišķi. Tādējādi mammas savus bērniņus pasargā no lauvām, jo bērniņi ir maziņi, grūtāk lauvām pamanāmi. Mammas viņus trīsreiz dienā apciemo, lai pabarotu. Beidzot tuvumā aplūkojam bifeļus (cape buffalo), arī bifeļbērniņu, un balto degunradzi ar atvasīti :)
Diena ir karsta līdz pat saulrietam, kas mūs pārsteidz ap 18iem.
 
13.09.2010.
Sakām atā „suņubūdām” un dodamies uz Hluhluwe Ezifundeni High School - apkārtnes vidusskolu, kurā mācās 950 skolēni vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Pasniedzēji ir 30. Visiem skolēniem smukas formas – tumši zilas bikses vai svārki, dzelteni krekli un zilas ar dzeltenām svītrām šlipses. Jūtams, ka skolā valda visai liels haoss. Krastijs saka, ka jau tāpat par skolotāju strādāt negribētu, bet šajā skolā - pilnīgi noteikti nē! Drifteri šai skolai regulāri ziedo un, pateicoties tam, te gan iekārtota virtuve, kurā tiek gatavots skolēniem ēst, gan arī ierīkotas papildus klases. Vakar lielveikalā (populārākie lielveikalu tīkli dār – „Pick'n'Pay” un „Spar”, lielajās pilsētās populāri ir arī dārgākie „Woolworths”, ko varētu pielīdzināt rīgas „Stockmann”) visi iegādājāmies skolēniem noderīgas lietas – zīmuļus, pildspalvas, lineālus, klades un burtnīcas. Šodien to visu atdodam skolas direktora rokās, kurš šķietami ir visai stingrs vīrs – viņa klātbūtnē skolēnu disciplīna jūtami pieaug. Pirms ienākšanas skolā Krastijs mūs visus pabrīdina naudu un citas vērtīgas lietas līdzi labāk neņemt un pēc iespējas izvairīties no tieša kontakta ar skolēniem. Skolēni mums nodzied vairākas dziesmas un nodejo ko līdzīgu dejai-spēlei. Fotografējam. ir jūtams, ka viņi zina, kas viņiem izdodas un ko tāds tūrists parastais gaida. Dzied viņi tiešām labi. Tūristu grupas šajā skolā ierodas pirmdienās un piektdienās. Mazliet žēl, bet paliek pēcgarša, ka esam atnākuši uz bērniem paskatīties gandrīz kā zoodārzā – ir priekšnesums, skatīties un bildēt drīkst, bet labāk „nebarot”, „neglaudīt” un „nekaitināt”...
Tepat netālu no skolas dzīvo vietējā burve un gaišreģe – turp mūs aizved skolas direktors. Viņa runā zulu valodā, tāpēc direktors tulko. Varam uzdot mūs interesējošus jautājumus, uz kuriem viņa atbildes atrod sev priekšā uz zemes pēc katra uzdotā jautājuma uzreiz izmestajā gliemežvāku un kaulu kaudzē. Mūsu grupa uzdod tikai dažus jautājumus, neviens nešķiet ļoti ieinteresēts, tāpēc burves apmeklējums beidzas diezgan ātri. Pametam Zulu zemi. Mūsu nākamā pieturvieta jau būs Indijas Okeāna piekraste – pa ceļam uz Durbanu nakti gulēsim pilsētiņā pašā okeāna krastā – Umdloti. arī šeit Drifteriem ir viesnīciņa, kas ir visai glauna, salīdzinot ar „suņubūdām” :) Ceļabiedrenēm būs prieks! Šī nakts būs pilna ērtību, guļot gultā dzirdēsim okeāna šalkoņu aiz loga... Vakariņās Krastija cepta vietējā zivs, dārzeņi, garšīgi salāti un lieliska maize ar ķiploku pildījumu!
 
14.09.2010.
Rīts Līgai sākas ar saullēkta virs Indijas Okeāna sagaidīšanu. Man gan ļoti nāk miegs. Vēl pusotra stunda pagulēta, tad brokastis, kurās baudām ceptu olu, pupiņas, sēnes, graudu maizi ar sieru, jogurtu, musli un sulu, noraugāmies delfīnu, kas bariņā lēnā garā aizpeld gar okeāna krastu, priekšnesumā. Pirmā šīs dienas pietura – Durbanas Ushaka Marine World – iepirkumu un izklaides centrs ar daudziem veikaliem un kuģa vrakā ierīkotu skaistu akvāriju, kuru apskatījām ar patiešām lielu interesi. Apmeklējam arī šai centrā esošo Dangerous Creatures – reptiļu zoodārzu, kurā skatām gan melno, gan mums jau zināmo zaļo mambu, arī daudz citu čūsku, hameleonus, zirnekļus un pat pitonu albīnu :) Šajā iepirkumu centrā ēdam ļoooti garšīgu marakujas saldējumu, kas šodien īpaši labi atsvaidzina - ārā ap +30 grādiem – tā neko DĀR pavasaris! Braucam uz nākamo divu dienu mājām – Drifteru viesu namu, kas atrodas 1600m augstumā Drakensbergas kalnos, pavisam netālu no Lesoto. Drakensberga kalnu grēda ir 1000km gara un tā ir augstākā visā DĀR. Turpceļā paveras ļoti skaisti kalnu skati, kur jau rīt no rīta dosimies pārgājienā. Mūsu viesu nams ir pilnībā izolēts no pārējās pasaules - klusums un miers! Ar Sofiju līdz turienei netiekam – pārāk stāvs un kalnains ir ceļš, tāpēc pārsēžamies mums pakaļ atbraukušajā 4x4 auto, kas uzved līdz viesu namam. Lielā kratīšanās Līgai diemžēl izraisa sliktu dūšu un galvassāpes. Kad noriet saule, tālumā kalnos redzam krūmu ugunsgrēkus. Arī šeit viss ir sauss un izkaltis. Laiks visai silts – tikai vējš lielāks nekā citur, jo te tam ir, kur ieskrieties.
 
15.09.2010.
Jau vakarvakarā mūs nobrīdināja, ka šodien iesim kalnos un tas nebūs no tiem vieglākajiem pārgājieniem. Brokastis 8:30, jaunās kurpes kājās un esam „trasē”! Katrs ņemam līdzi nūju (likās, ka bez tās taču var iztikt, tomēr gājiena laikā ļoti lieti noderēja!), maizītes, riekstiņus, šokolādi un pēc iespējas vairāk dzeramā ūdens.
Trase ir 14km gara. It kā nekas traks, taču šo attālumu mums izdodas veikt tikai sešās stundās. Ejam augšup, lejup, pa akmeņiem, pat gar kraujas malu, rāpjamies stāvā klintī. Dažbrīd vējš tāds, ka vai no kājām gāž nost! Pa ceļam vairākas pieturas vietas, kur ēdam līdzi paņemto un padzeramies ūdeni. Saule silda. Lai arī kalnos nav pārlieku karsts, tomēr ūdens, protams, garšo daudz un ļoti. Nokļūstam pie bušmeņu alu zīmējumiem, piesēžam un pabarojam arī diedelējošos viesu nama sunīšus, kas mums sparīgi devušies līdz, bet nu piekusuši. Mazākajam garšo viss, apēd pat ābolu serdes, tomātus arī nesmādē. Atgriežamies pārguruši, bet laimīgi! Mūsu miesu klāj sarkanmelns jūrnieku krāsojums no netīrās zemes un saules iedeguma :) Saziežamies ar taukaināko pieejamo krēmu un ceram, ka tas palīdzēs ādai atgūties, jo līdz pat šim brīdim sakarīgu pretiedeguma krēmu iegādāties mums ir piemirsies... Sajūtas pēc brīnišķīgā, bet grūtā gājiena lieliskas, un kā nāk miegs!!
 
16.09.2010.
Pēc vakardienas kalnu pastaigas aizgājām gulēt agri un šorīt mostamies septiņos. Pa ceļam uz Goldengaitas Nacionālo Parku (Golden Gate Highlands National Park) piestājam pie Sterkfonteina dambja (Sterkfontein Dam), kas ir lielākais DĀR, un kuru, šķiet, jau vakar no tāluma redzējām. Esam Free State provincē. Goldengeitas parkā ceļš ved caur smilšakmens grēdām. Jāsaka gan, ka pēc vakar redzētā šie kalni vairs nespēj tā sajūsmināt – pie skaistā diemžēl visai ātri pierod... Pusdienot dodamies uz Clarens – mazu mākslinieku pilsētiņu ar bodītēm, galerijām un dažādiem restorāniņiem. Šeit, Artist Cafe, paēdam gardas pankūkas un izstaigājam veikaliņus, kur gan neko dikti acī iekrītošu neieraugām, tāpēc tā arī neko nenopērkam. Taču paiet garām mājās gatavotam marakujas saldējumam nevaram :) . Tālāk braucam uz šīs nakts mītni - Oldenburgas viesu namu – fermu, kas atrodas netālu no Ladybrand pilsētas. Tajā ir govis, zirgi, redzami arī mangusti. Protams, ka arī suns. Milzīgs, bet labsirdīgs – kost netaisās. Un vēlu vakarā ciemos ierodas arī kaķītis Rembo – pelēks, mīļš un murrājošs.
 
17.09.2010.
Šodien gara pārbrauciena diena - dodamies uz Drifteru Karoo viesu namu. Iebraucam Eastern Cape provincē un pa ceļam piestājam pilsētā Middelburg, kur veikalā iepērkam vajadzīgo pāris nākamajām dienām. Kā izkāpjam no Sofijas, tā mūs apstāj melnādaini puiši, kas uzrunā, prasa naudiņu. Sajūta visai stulba – gandrīz tāda, ka mēs nez kāpēc viņiem būtu ko parādā. Parādā neko neesam, tāpēc ignorējam. Iegriežamies arī Nieu Bethesda ciemā, kas atrodas nekurienes vidū, un kurā nogaršojam dažādus un ļoti garšīgus siera veidus (gandrīz vai jāņem līdzi, bet ir šaubas, vai, tiekot līdz Rīgai, tas vairs būs ēdams). Puisis taisa arī kudu gaļas desas un brūvē alu. Ierodamies viesu namā, kas atrodas Karoo pustuksneša vidū. Tam ir viena galvenā ēka, kur notiek vakara aktivitātes – ēšana un papļāpāšana, un 5 mazas mājiņas. Mums šoreiz būs dzīvošana bez kaimiņiem! Katra mājiņa nosaukta kāda Karoo sastopama dzīvnieciņa vārdā – mūsējās vārds ir dassie – tas tāds diezgan maziņš (neskatoties uz to, ka skaitās ziloņa attāls radinieks) suslikam līdzīgs dzīvnieciņš, svarā ap 4 kg. Iespējams, rīt pastaigas laikā to redzēsim, jo tepat, apkārtnē esošajās akmens grēdās viņi dzīvojot. Šeit, Karoo, ir stipri vēsāks, nekā pirms pāris dienām Durbanā. Lai justos mājīgāk, iekurinām mājiņā kamīnu. Seko ļoti garšīgas vakariņas un saldajā – kā kulaks uz acs - burvīgs kondensētā piena un piparmētru deserts, kura recepti gan pajautāju saimniecei, bet pēc tam aizmirstu pārjautāt, tāpēc pie tās netiku līdz brīdim, kamēr nesaņēmu to no viņas e-pastā dažus mēnešus vēlāk. Šodien Ritma atsūtīja īsziņu, vaicāja, kā mums patīk DĀR. Mums patīk, pat ļoti! Sarunājam, ka sazvanīsimies uzreiz pēc mūsu ceļojuma ar Drifteriem – 23. septembrī un izrunāsim, ko un kā vēl gribēsim skatīt Keiptaunā, tās apkārtnē. Pirms vakariņām ceļojuma biedrene no Vācijas mūs sabaida bankas kartes, ar kuru Hazyview pirkām savas kurpes, sakarā. Iepērkoties DĀR, gadoties tā, ka tās numurus pārdevējs noraksta vai nokopē. Abi ar Līgu atceramies, ka tieši to izdarīja kurpju veikala pārdevēja, lai arī nezinām, kāds bija šīs darbības nolūks. Pēc tam tiek izgatavotas fiktīvas bankas kartes, ar kuru palīdzību veikalos kāds var patukšot mūsu kontus, tāpēc lūdzam Līgas māsu Rīgā, lai viņa pārskaita naudiņu no Līgas konta manējā. Arī, pirms izņemt skaidru naudu no bankomāta, ir jāpārliecinās (nu jau arī Latvijā ir vērojamas līdzīgas problēmas), vai tajā vietā, kur karte tiek ievietota, nav piestiprināts kas klāt – karti automāts it kā norij un neatdod, taču drīz vien ir klāt ļaudis ar ne tik labiem nolūkiem, kas šo karti pa savam izņem un iztukšo. Kaut kas līdzīgs vienai no mūsu ceļabiedrenēm atgadījās pirms šī ceļojuma Keiptaunā.
 
18.09.2010.
Ir sestdiena. Nu jau dienas sākušas krietni jukt – nav pat īsti iemesla atcerēties, tieši kas šodien ir par dienu vai datumu, vienkārši ļaujamies un baudām ceļojumu! Karoo ir jauki – pustuksnesis ar kalniem apkārt, tiesa gan, ne tik lieliem kā Drakensberg. Šodien visi kopā ejam pastaigā pa apkārtni. Redzam strausus, arī zebras tālumā – ne mums jau pierastās Burchill sugas, bet tās, kurām strīpas beidzas jau pie vēderiņa, kas ir pavisam balts. Arī DĀR nekur neiztrūkstošās antilopes tepat skraida. Aizejam ciemos līdz netālai akmeņu grēdai pie rock hyrax jeb dassie. Līgai pat izdodas pāris nofotografēt, neskatoties uz to, ka viņas ir ļoti bailīgas un mēdz slēpties no iespējamā pāridarītāja – cilvēka. Ieraugām (pareizāk - gandrīz uzkāpjam uz) arī Karoo bruņurupuci. Gids parāda mums arī Elvisu – miljoniem gadu vecu dinozaura fosīliju zemē, kas, kamēr tā tur atrodas, ir zemes īpašnieka lepnums un īpašums, taču, tiklīdz vējš vai lietus to no zemes izcels, tā kļūs par valsts īpašumu. Līga nomēģina DĀR galveno alkohola eksportpreci – Amarula liķieri, kurš tiek gatavots no DĀR augošā marula koka – ļoti garšīgs, krēmīgs, salds, esot līdzīgs Bailey's, taču garšīgāks – būs laba dāvana atvešanai uz Rīgu (atgriežoties dzimtenē mēs piefiksējām, ka Amarula ir visai viegli iegādājama arī mūsu lielveikalos...).
DĀR daba patiešām ir fantastiska – gandrīz katra vieta, kuru apskatām vai kurai caurbraucam, ir pilnīgi atšķirīga no iepriekšējās – vienā vietā (pie Durbanas) ir okeāns, karsts laiks, gaiss tik mitrs, ka brilles, pastaigājoties gar okeāna krastu, tīrīt nav jēgas, jo pēc īsa brīža tās atkal būs pilnas ar smilts un ūdens sajaukumu, otrā vietā (Drakensberg) – visapkārt kolosāli kalni, ir vēsāks, trešajā (Hazyview) – atkal silts un nakšņojam starp palmām u.t.t. Rītdiena, kad dosimies tālāk uz Knysna, sola mums lietus mežus, ko gaidām ar nepacietību! Šodien, ejot pa šo visai tuksnešaino vietu, mazliet nolija lietus, un pēkšņi gaisā varēja manīt, ka zeme šo lietu ir ļoti gaidījusi – tā, kā likās, sāka elpot. Mēs uzreiz jutām tās svaigumu un smaržu :) DĀR gaida lietus sezonu, kam šajā reģionā jau drīz vajadzētu sākties – daudzas upes, kuras pa ceļam redzam, ir absolūti sausas, par to, ka šai vietā jābūt upei, šobrīd liecina vienīgi norāde ar upes nosaukumu. Labums tūristam no tā ir tāds, ka dzīvnieki kļūst ļoti labi pamanāmi pie tikai dažviet atrodamajām mazajām ūdens peļķītēm, kurp tie dodas padzerties. Arī šeit, Karoo, mēs esam nobrīdināti, lai ūdeni tērējam ļoti saudzīgi (lai paši mazgājamies pēc iespējas ātri, lai drēbes nemazgājam), jo tas pavisam vienkārši var visiem nepietikt. Šeit, tāpat kā Drakensberg kalnos un „suņubūdās”, elektrība tiek saražota ar saules baterijām, kas piestiprinātas uz dzīvojamo mājiņu jumtiem. Arī šeit, viesu namā, kas ir visai tālu no „civilizācijas”, kāds dzīvo un uzrauga saimniecību, paši cep pat maizi, jo tuvākais verikals galīgi nav tuvu. Karoo DĀR ziemā mēdz būt pat sniegs (tāpat kā Drakensberg kalnos) un sals līdz pat -4 grādiem. Viņu vasarā laiks mēdz iesilt pat līdz +45 grādu karstumam. Karsto ūdeni šeit silda ar gāzi un, ja mājās mazliet pēc tās smird, tad tas esot pavisam normāli – satraukumam neesot pamata. Vakariņu laikā gaismu dod daudzās iedegtās petrolejas lampiņas, kuru degšanas laikā uzsmaržo pēc petrolejas. Šodien ārā ap +20 grādiem, un, liekas, ka ir pat mazliet siltāks nekā mājiņā. Būs atkal pirms gulētiešanas jāiekurina kamīns :) Visur, kur vien naktīs paliekam, tiek turēti suņi. Droši vien tādēļ, lai būtu lielāka dzīvība apkārt mirkļos, kad neviens ceļotājs nav apmeties, un arī tāpēc, lai suns ziņotu par svešu dzīvnieku vai cilvēku tuvošanos. Liekas, ka tiem vajadzētu būt vismaz nikniem sargsuņiem, taču lielākoties tie ir draudzīgi un spēlēties griboši.
 
19.09.2010.
No rīta atstājam Karoo viesu namu, kura, kā Krastijs mūs nakts melnumā baidīja, lielajā mājā, kurā ēdam, spokojas, un dodamies uz netālo pilsētiņu Graaff-Reinet. Tā atšķiras ar citādu ēku arhitektūru, baltām mājām (kā vienā no pirmajiem Latvijā rādītajiem seriāliem – „Dona Beiža”), muzejiem un arī veco ļaužu (izskatās, ka balto vien) pansionātiem. Pārsteidzoši savādāka, taču skaista pilsēta. Braucot tālāk, pamanām, ka ceļmalās redzamas puķes. Gandrīz visu dienu pavadām ceļā uz Knysna. 10km pirms pilsētas George ceļš ved gar pasakainām kalnu grēdām, kuru virsotnes atrodas mākoņos. Apstājamies nofotografēt. Braucam cauri George, kurā pirmo reizi mūsu ceļojuma laikā redzam, ka ap mājām esošajiem žogiem nav uzliktas drātis vai citi asumi, lai neviens neiedomātos tiem pārkāpt – dažām mājām vispār nav žoga! Patīkama pārmaiņa. Turpinot ceļu uz Knysna, atkal, pēc vairāku dienu pārtraukuma, sasveicināmies ar Indijas okeānu, gar kuru ved mūsu ceļš. Pašā Knysna pilsētā atgriezīsimies parīt, bet tagad braucam uz Drifters Knysna viesu namu, kas tūristu grupām tiek piedāvāts pēdējoreiz, jo jau pēc dažām dienām tiks atvērta jauna vieta – pašā pilsētā, bet šī tiks pārdota. Viesu nams atrodas ap 20km no pilsētas un mūsu Sofijai atkal būs jāizkratās pa zemes ceļa bedrēm 9km garumā. Iebraucam viesu namā. Mūs sagaida saimniece Margarēta, varenu smieklu īpašniece :) Atrodamies pavisam zaļā vietā – visapkārt zaļi koki, mežs, kas mums, ja vien nebūtu palmu un dažu citu savādu augu, stipri atgādinātu mūsējo – Latvijas. Jauki. Atkal jau garšīgi paēdam, mazliet paskatos TV, kur rāda vienu no DĀR populārākajiem sporta veidiem – kriketu, kas manā uztverē ir beisbola un amerikāņu futbola sajaukums. Spēle liekas visai sarežģīta un mani tā arī neieinteresē. Starp citu, DĀR vispopulārākais sporta veids, kurā šai valstij ir arī vērā ņemami sasniegumi, ir regbijs. Bet kā tad ar hokeju!? :)
Uzspēlējam atpūtas telpā biljardu un dodamies gulēt.
 
20.09.2010.
Jau tad, kad pirms brauciena lasīju, ka mums būs iespēja nolēkt ar gumiju no visaugstākā gumijlēkšanai izmantotā tilta pasaulē, skaidri nolēmu, ka šo iespēju garām nelaidīšu. Atzīšos, ka mani mazliet māca šaubas, vai Līga man piebiedrosies, taču esmu priecīgs, ka viņa saka noteiktu jā. Pirmais, ko šodien pēc brokastošanas darām, ir brauciens uz Bloukrans tiltu, kur kopā ar vēl 2 drosmīgām ceļotājbiedrenēm - Aleksu un Klaudiju metīsimies lejā no 216m augstuma. Pārējie šoreiz skatīsies. Jāsaka, ka mūs tomēr par ekstrēmistiem saukt nevar, jo šāda vai līdzīga lieta līdz šim darīta nav, esmu tikai vienreiz Spilves lidlaukā izlēcis ar izpletni no ap 300m augstumā lidojošas lidmašīnas. Tilts, no kura lēksim, kad piebraucam, izskatās vēl augstāks nekā skatīts reklāmas bukletā. Tas tiešām ir ļoooti augsts! Vispirms samaksājam naudiņu par lēkšanu (ar piebildi, ka, ja nu tomēr pārdomājam, naudu mums atpakaļ neviens neatdos), mūs ietērpj speciālās vestēs, kurām tiek pievienoti stiprinājumi, un sākam gaidīt savu kārtu. Apskatāmies, kā no malas izskatās iepriekšējās lēcējas priekšnesums un tad dodamies piecu minūšu gājienā pa tuneli zem brauktuves uz tilta centru – platformu, no kuras noleksim. Šaubu par to, ka jālec, nav, taču jā – bailes par to, kā būs, ir gan :) Meitenes būs pirmās – no sākuma visi dalībnieki tiek nosvērti un tad salikti rindā pēc kārtas. Līga lec otrā un izskatās, ka viņa lēmumu par piedalīšanos pieņēmusi pareizi, jo ļoti drosmīgi un veikli sper soli lejup no platformas... Šķiet, ka pirmajiem lēkt ir vieglāk, jo man neziņā, kas un kā, jāgaida sava kārta. Diezgan mokoša tā gaidīšana, taču, kad jau izlekušās meitenes, laimīgas un priecīgas par paveikto, tiek uzvilktas atpakaļ uz platformas, tas iedrošina vēl vairāk! Kājām tiek piestiprināti stiprinājumi, esmu gatavs. Spert to soli lejup ir nereāli grūti, puiši skaita no trīs līdz vienam un uz „viens” ir jālec, šķiet, ka no platformas krītu jau uz „divi”. Mani pārņem ļoti jocīga, vēl nepiedzīvota sajūta – 7 sekundes brīvā kritiena, kas gan realitātē šķiet īsāks brīdis. Kaut uz īsu brīdi būt putnam ir lieliski! Šī patīkamā sajūta samazinās brīdī, kad gumija mani jau atkal rauj augšup un sāku domāt, kā nu mani te tagad kāds uzvilks atpakaļ, kā tiks klāt, vai nepalikšu, karājoties ar galvu lejup? Taču drīz vien puisis jau ir klāt, pārliek stiprinājumus un uzvelk mani atkal augšā uz platformas. Viss pasākums tiek fotografēts, filmēts, pie izejas šo materiālu ir iespējams iegādāties, ko arī izdarām. Ar pašu kamerām teritorijā nevienu nelaiž - tas ir organizatoru bizness. Nopērkam arī krekliņus. Ceļojuma biedri mūs sagaida Sofijā, izprašņā, tad kopīgi dodamies uz Otter Trail, Tsitsikammas nacionālajā parkā. Tā ir ap 7km gara pārgājiena taka gar okeāna krastu, kur jākāpelē pa lieliem akmeņiem un šauriem celiņiem. Galā mūs sagaida ūdenskritums, kuru sasniedzot, dodamies atpakaļ. Kad esam atgriezušies, Krastijs jau ir sagatavojis visu, lai varam iestiprināties – šoreiz menu ir hotdogu maizītes, kurās varam paši ielikt to, kas ir pieejams un vislabāk garšo, gan gaļu, gan salātus un mērces. Man izdodas sakomplektēt lieliskas veģetāras maizītes. Pēc šādas, visai garas pastaigas, patiešām šķiet, ka nekas nevar būt garšīgāks :) Pārgājiens nav tik nogurdinošs un spēkus prasošs, kā Drakensbergā, taču pavisam viegli nav – krekliņš pavisam slapjš :) Pēc kārtīgas ieturēšanās mūsu ceļš ved uz Tenikwa Wildlife Awareness centre, kur aci pret aci tiekamies ar gandrīz visiem DĀR sastopamajiem kaķveidīgajiem – arī tiem, kurus savvaļā līdz šim vēl neesam ieraudzījuši. Apskatāmi ir gepardi, servali, karakali, Āfrikas savvaļas kaķi, leopards un vēl kā papildus prieks – lielisko surikātu ģimene, zilās dzērves un „skaistuļi” marabū stārķi (vieni no DĀR „neglītā piecinieka” jeb „ugly five”. šajā pieciniekā bez marabū iekļuvušas arī hiēnas, maitu lijas, antilopes gnu un jau manis agrāk pieminētās kārpu cūkas :) ). Šajā kaķveidīgo rehabilitācijas centrā dzīvnieki ir no savvaļas – tādi, kuri vai nu ir bijuši savainoti, vai kādu citu iemeslu dēļ sava bara pamesti. Šeit tie atkopjas un vēlāk nereti tiek izlaisti atpakaļ savvaļā. Visvairāk gaidām tikšanos ar gepardu, ko šī ceļojuma laikā redzējuši vēl neesam. Mazākais no „lielo” kaķu saimes dzīvē izrādās visai liels, apciemojam gan pāris maziņus, gan lielus. Jauki, ka tiekam ievesti nožogojumā un uzrauga pavadībā viņus varam pat noglaudīt. Visforšākais ir tas, ka gepardi murrā, un dara to ļoti skaļi :) Šovakar visi esam pelnījuši lieliskas vakariņas un kopā dodamies garšīgi paēst uz itāļu restorānu „Enrico” pie Plettenberg Bay – pašā okeāna krastā, kā šķiet, visai „biezā” rajonā. Cenas – ļoti līdzīgas kā Latvijā, ēdot visai pieklājīgā ēstuvē.
 
21.09.2010.
Šodienas lielā lieta – jūras safari, t.i., izbrauciens okeānā ar mūsu Knysna viesu nama saimnieces vīra Johana motorlaivu „Lazy Turtle”. Ceram ieraudzīt kādu ūdens iemītnieku, protams, arī vali, kas ir diezgan biežs viesis šajos ūdeņos. Tā kā esam 14 braucēji, tad sadalīsimies divās daļās, jo vairāk par 7 cilvēkiem vienā braucienā Johans neņems. Ar Līgu tiekam otrajā tūrē, kas izbrauc no Knysna Heads 12:30. Laiku līdz tam īsinām, pastaigājoties pa Knysna galvenās ielas veikaliņiem, kuros gan sev neko īpašu neatrodam. Gandrīz visos veikalos ļoti līdzīgas preces – suvenīri, ko daudzi pērk, šķiet, tikai pirkšanas pēc. Bet vēlāk pēc jūras safari šo to atrodam un nopērkam netālu no laivu piestātnes esošajās visai šikajās bodītēs – te vismaz acs atrod kaut ko oriģinālu, tiesa – padārgu gan. Jūras safari sākas ne gluži tā, kā cerējām - Johanam, pirms iesēsties laivā, prasām, kad viņš iedos zāles pret jūras slimību, kuras mums visiem iepriekšējā vakarā pie vakariņām tika solītas... Atbilde bija pretjautājums, vai tad viņa sieva mums tās pie brokastīm neizsniedza... Sanāk, ka par tām ir aizmirsts. Tomēr Līgai ir līdzi dažas savas vēl Johannesburgā iegādātās tabletes, un viņa padalās arī ar citiem. Taču nelaime tāda, ka to iedarbība sākas tikai pēc stundas, tāpēc jau brauciena sākumā Līgai paliek slikti, vienīgais, par ko viņa pārliecinās ir tas, ka horizonts tiešām ir taisns un ūdens – zils. Labāk nepaliek arī atgriežoties viesu namā. Neēdusi viņa aiziet gulēt jau pēc 18:00... Jūras safari ilga 2 stundas un tie, kas bija spējīgi skatīties ne tikai uz horizontu, bet arī okeānā, varēja ieraudzīt southern right vaļa lēcienu, ko, diemžēl neviens nepaspēja nofotografēt, humpback delfīnus, saules (sun) zivi un ronīšus, kas laiskojās okeāna ūdenī. Diemžēl, to visu tā līdz galam izbaudīt mums (it sevišķi Līgai) neizdevās jau iepriekšminētā iemesla dēļ, tāpēc šī diena, atšķirībā no citām nešķiet izdevusies. Lūk, kādas var būt sekas, ja aizmirst svarīgas lietas...
Vakariņās ceļojuma grupas meitenes pagatavoja 3 veidu pastas – veģetāro, vistas un liellopu gaļas. Ņamm! DĀR lielā cieņā ir gaļa un ēd viņi to tiešām daudz, ko apliecina arī gida gatavotās maltītes. Lai gan arī es kā veģetārietis absolūti nejutos apdalīts – vienmēr atsevišķi tika pagatavoti arī garšīgi ēdieni bez gaļas. Un jā – saldie ir patiešām ļoti saldi!
Jau rīt – ceļš uz Keiptaunu!
 
22.09.2010.
Šī diena pavadīta ceļā gar gleznaino DĀR dienvidu krastu uz Cape Town. Izbraucam agri no rīta, pa ceļam apstājoties Hermanus, kas tiek dēvēta par DĀR vaļu galvaspilsētu, jo tās pludmalē tie redzami tiešām bieži. Pilsētiņa jauka, ar daudziem restorāniem, veikaliņiem un bodītēm, kurās var atrast arī ko savdabīgāku, piemēram, nopirkām krūzīti, ko bodītes saimniece pati pirms brīža skaisti apgleznojusi. Garšīgi paēdām ģimenes restorānā – šķiet, ka Līgai riktīgi iegaršojušās jūras veltes. Jau drīz būsim Keiptaunā, kas, kā zināms, ir šādu ēdienu paradīze :) Pa ceļam redzam strausu fermas, vīnogulājus, daudz krāsainu lauku, un, protams, skaistos kalnus, kuru netrūkst arī šeit, un okeānu, pie kura vietās, kur paveras visskaistākie skati, izkāpjam pabildēt. Apskatām alvejas fabrikas veikala piedāvājumu, nopērkam kādu krēmu arī paņemšanai līdzi uz Latviju. Līdz ar saulrietu iebraucam lielajā, vējainajā Keiptaunas pilsētā. Iekārtojamies Drifteru viesnīciņā Keiptaunas rajonā Sea Point gandrīz pašā okeāna krastā un tikai 5 minūšu brauciena attālumā no speciāli 2010. gada pasaules futbola čempionātam uzceltā Green Point stadiona. Pēc tam visi kopā aizejam tepat, pāri ielai, paēst vakariņas restorānā „Spur” (šķiet, „Spur” restorāni DĀR ir milzīgi daudz – gandrīz visās pilsētās, kuras apciemojam, ir pa kādam, restorāns ir kaut kas vidējs starp makdonaldu un tex mex), kurā ēdam nachos, salātus un fajitas – viva México!
 
23.09.2010.
Šorīt aizbraucam līdz Keiptaunas galvenajam tūristu apskates objektam – Galda Kalnam (Table Mountain), taču tā apskate, lai arī ir apmeklētājiem atvērta, nav šorīt baudāma, jo kalna virsotni klāj bieza migla, jeb t.s. galdauts. Mēģināsim vēlreiz jau rīt! Šīs izpriecas vietā dodamies uz Labās Cerības Ragu (Cape of Good Hope), kas arī diemžēl ir klāts mākoņiem un neko īsti redzēt nevar. Laiku vēl pasliktina pirmais īstais lietus, ko piedzīvojam Āfrikā. Pastāv viedoklis, ka tieši šeit ir tā vieta, kur satiekas Indijas un Atlantijas okeāni. Ceļš uz ragu jau atkal ved gar pašu okeāna krastu – vienā pusē kalns, otrā – stāva krauja un okeāns tepat aiz tās. Uzkāpjam līdz bākai, kur var nokļūt arī ar funikulieri (savulaik kāpšana bijusi tikai kājām), turpat kioskā ieēdam picu, kuras šķēli man apskaužami veikli nosper kāds putns, kuru vesels bars cītīgi dežūrē tepat pie ēstuves un gaida citus „upurus”. Arī Līgas pica mazliet vēlāk cieš no putnu uzlidojuma. Atpakaļceļš uz viesnīcu mums ved garām Simon's Town Boulders pludmalē dzīvojošajai pingvīniņu kolonijai. Jā, jā, arī Āfrikā ir pingvīni, tiesa gan, šie tādi maziņi un patizli :) ! Vakara saviesīgā daļa - vakariņas paredzētas Waterfront – Keiptaunas tūrisma viducī – milzīgā iepirkšanās un restorānu kompleksā ar kinoteātri. Daudz veikalu, protams, arī ar tādiem pašiem nosaukumiem kā pie mums. Waterfront apkārtnē dežūrē daudz policistu, lai tūristi var justies droši, kaut arī vēl joprojām ik pa laikam acs aizķeras aiz kāda aizdomīga paskata cilvēka, kurš šķietami vieš bažas. Visa ceļojuma laikā grūti bija nepamanīt, ka, jo tuvāk braucām tā galamērķim - Keiptaunai, jo arvien vairāk redzam baltas ādas krāsas cilvēkus, kurus pašā ceļojuma sākumā gandrīz vispār nemanījām. Lai arī cik liels šis iepirkšanās centrs neliktos, tas tomēr nav pats lielākais Keiptaunā – ir vēl lielāks, vēl „sterilāks”, kas atrodas iekš Century City, kas ir kā pusizolēta pilsēta pilsētā - pasargāta no ielas un parasto ļaužu acīm un kājām. Waterfront glauni paēdam (otrie ēdieni, Līgai vīns un katram supergaršīgs zemeņu zefīrveidīgs deserts), katrs pastāstām pārējiem ceļošanas biedriem, kas vislabāk patika un kas nepatika no visa ceļojuma, dalāmies atmiņās, jo šis vakars ir priekšpēdējais mums visiem kopā, pirms pašķīstam kur nu kurais – citi uzreiz atpakaļ uz dzimteni, pāris no Austrālijas īrēs mašīnu un dosies braucienā uz Addo Elephant Park, citi, tāpat kā mēs ar Līgu, vēl mazliet uzkavēsies Keiptaunā. Atpakaļ uz viesnīcu – uz ielas noķertā taksī - mazā busiņā, kurā saspiežamies 11 cilvēki, lai arī reāli vieta ir ne vairāk par astoņiem :)
 
24.09.2010.
Otrais mēģinājums uzkāpt Galda Kalnā ir veiksmīgs – mākoņu mums par prieku šorīt tikpat kā nav! Toties ir milzīga rinda ļaužu pēc ieejas biļetēm. Tās izstāvēšanai mēs patērējam pusotru stundu. Viena no mūsu grupas meitenēm, kas kalnā kāpj kājām, mūs sagaida jau pašā augšā, uzkāpjot tur ātrāk nekā mēs, pērkot biļetes un braucot ar funikulieri... Nožēlojam, ka nekāpām arī mēs. Tikai pie kases ieraugām, ka ir iespēja iegādāties biļetes arī internetā – tas mums būtu ietaupījis laiku un mazliet nervus. Bet – gaidīšana bija tā vērta, jo no kalna augšas paveras skaists skats uz visu lielo pilsētu, tiesa gan, ir auksts un ļoti vējains. Protams, ka redzēt var Labās Cerības Ragu un Robben Island, kuras cietums ilgus gadus bija ieslodzījuma vieta visslavenākajam dienvidafrikānim – Nelsonam Mandelam. Funikulieris, kas ved kalnā, brauciena laikā griežas ap savu asi, tā dodot iespēju braucējiem apskatīt apkārtni uz visām pusēm jau pacelšanās laikā. Nobraucot lejā, mazliet uzjautrina kalnā tikt gribētāju rinda, kas pa šo laiku ir kļuvusi vēl lielāka... Sakām atā Galda Kalnam un dodamies uz vīna un siera baudīšanu Fairview vīna darītavā. Izcili garšo kamambers ar čili piparu mērci! nopērkam pāris sierus un vīnus un pēc tam – uz Stellenboch pilsētas picēriju pusdienās. Šovakar plānojas pēdējais visu kopīgais atvadu braai tepat, viesnīcas pagalmiņā, kas nav īsti pa prātam viesnīcas vadītājai, taču kompromiss beigu beigās tiek atrasts. Pa ceļam, kamēr visi vēl esam kopā, saorganizējamies kopīgai fotogrāfijai pie Sofijas, ar kuru visa ceļojuma laikā esam nobraukuši 4860km!
 
25.09.2010.
Mūsu naktsmājas vēl trīs dienas (līdz konferencei) būs šī pati Drifteru viesnīciņa, jo te ir gana laba atrašanās vieta, viss pa rokai, un arī viesnīcas darbinieki jau iepazīti, nav vēlmes un vajadzības ko mainīt. Šī ir pirmā diena, ko plānojam paši, tāpēc beidzot atļaujamies pagulēt līdz desmitiem :) Plānos ir ieraudzīt vēl vairāk Keiptaunas un, mūsuprāt, to ļoti labi izdarīsim ar hop-on hop-off busiņu, kas izbrauc pa pilsētas interesantākajām vietām, austiņās par tām tiek stāstīts. Šim busiņam ir divi maršruti – zilais (kas ir garāks) un sarkanais. Viena no busiņa pieturvietām ir tepat Sea Point - vien pāris minūšu gājienā no mūsu viesnīcas. Tā kā laika nav pārlieku daudz, izvēlamies sarkano maršrutu, aizbraucam vēlreiz līdz Waterfront, kur nopērkam šo un to atvešanai uz Latviju, sauli baudīdami pārēdamies saldējumu. Pēc tam lecam atkal busiņā un izbraucam atlikušo loku – pa pilsētu līdz Galda Kalnam un tad gar okeāna krastu garām neskaitāmajām pludmalēm atpakaļ līdz Sea Point. Vēl tikai vakariņas jau iecienītajā „Spur”, kur ēdām arī pirmajā vakarā, kad iebraucām Keiptaunā, plānu saskaņošana ar Ritmu par rītdienas vēlmēm un - dodamies gulēt.
 
26.09.2010.
No rīta 8:30 pie viesnīciņas ar savu mašīnu mūs sagaida Ritma. ir jauki satikties, pēc ilgāka pārtraukuma parunāt latviski ne tikai savā starpā, bet ar vēl kādu. Tā kā mums abiem ar Līgu patika Hermanus, taču tur pavadījām visai maz laika, tad šodien dodamies turp. Tajā šobrīd notiek vaļu festivāls. Pa ceļam apskatām pludmales, pilsētiņas pie False Bay līča. Vienā no pludmalēm – netālu no Muizenberg, redzam lielu pūli, pat TV reportierus ar kamerām. Lielo ažiotāžu izraisījis vaļa mazulis, kas ņēmis nelabu galu, tiekot izskalots okeāna krastā. Apkārt spieto cilvēki un ūdensputni. Hermanus šodien cilvēku pilna – ne tikai tūristi, bet, šķiet, arī ļaudis no netālajām pilsētām sabraukuši uz šo festivālu. Notiek tirdziņš, daudz cilvēku vēro līci, gaida un sagaida lecam vaļus. Pusdienas paēdam itāļu restorāniņā, kurā izraisījām kāda dienvidafrikāņu pāra interesi, kas nesaprata, kādā valodā savā starpā runājam, no kurienes esam. Par Latviju, protams, dzirdējuši neko nebija, mēģinājām stipri aptuveni apskaidrot, ka esam starp Poliju un Krieviju, pie Baltijas jūras, un šķiet, ka viņi gandrīz arī saprata :) Līgai, protams, atkal jūras velšu pusdienas. Ja lielākoties Latvijā, restorānā pasūtot zivi ar piedevām, piedevas aizņem divas trešdaļas no atnestā šķīvja, tad šeit atnes šķīvi, kurā piedevās ir maziņš kartupelis, bet visu pārējo milzīgā šķīvja daļu aizņem zivs un citas jūras veltes. Ritma saka, ka zivju ēdieni Keiptaunas apkārtnē ir patiešām labi, un mana draudzene viņai viennozīmīgi piekrīt :) Pa ceļam mašīnā klausāmies DĀR mūziķu cd, ko Hermanus iegādājāmies. Ritma mums ļoti interesanti un daudz stāsta par vietām, kuras caurbraucam, par aparteīdu, kas beidzies tikai 1994. gadā, par Nelsonu Mandelu, par vaļiem, DĀR kokiem un augiem, par Keiptaunas township'iem (tās ir platības lielajās pilsētās vai blakus tām, kurās no 19. gs. otras puses līdz pat aparteīda beigām dzīvoja melnādainie un krāsainie pilsētu iedzīvotāji. atšķirība starp township šobrīd un toreiz ir tāda, ka, ja toreiz visi ne-baltas ādas krāsas iedzīvotāji bija spiesti tur apmesties, tad tagad tur dzīvo lielākoties nabadzīgākie melnādainie lielpilsētu iedzīvotāji, kā arī tie, kas uz šejieni ieradušies laimes meklējumos no provincēm, veidojot puslegālus t.s. graustu rajonus), kuros šobrīd mīt pat trešā daļa visu Keiptaunas iedzīvotāju. Ceļojuma laikā gan izskanēja mūsu gida Krastija viedoklis, ka šo ļaužu dzīvošana graustu rajonos lielākoties ir slinkuma un neko nedarīt gribēšanas dēļ, un, ka šeit sastopamo lielākā problēma ir nevis tā, ka viņiem trūktu nauda (kuras bez šaubām trūkst), bet gan tā, ka viņu skaits ir pārlieku ātri pieaugošs (ļoti reti kurā ģimenē ir mazāk par 4-5 bērniem). Šo problēmu varētu risināt drīzāk ar prezervatīvu kravu regulāru piegādi šiem cilvēkiem. Vienam tādam rajonam mēs ar Ritmu arī izbraucam cauri un pa mašīnas logu šo to nofotografējam. Šajos rajonos ieklīst nav vēlams. DĀR vispār valda uzskats, ka baltajam cilvēkam noteikti ir nauda, tāpēc arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret baltajiem un tūristiem dažreiz ir ne pārāk veselīga. Pirms šodienas izbrauciena mums ar Līgu bija doma, ka rīt varētu veikt township tūri gida pavadībā, taču saprotam, ka šis brauciens būtu stipri līdzīgs tam, ko jau redzējām Hluhluwe skoliņā, kurā viesojāmies – kāda priekšnesuma noskatīšanās un vietējā alus nogaršošana. Lai kā arī mums gribētos, netiktu mēs klāt tām skārda mājiņām, kurās šie cilvēki pa īstam dzīvo – drošības apsvērumu dēļ mūs uz tām nevestu, bet gan rādītu ko labāku. Tāpēc izlemjam, ka rīt ceļamies pavisam agri un dosimies braucienā gar rietumkrastu – no Keiptaunas uz augšu pa Atlantijas okeāna pusi, kur vēl neesam bijuši. Vakariņas mums šodien viesnīcā – aizvakar Fairview vīna darītavā iegādātie sieri ar krekeriem, tēja un kafija.
 
27.09.2010.
Šorīt septiņos tiekamies ar Ritmu. mūsu plānos ir Western Cape provinces rietumkrasts. Iepērkam kafiju un pa ceļam apēdamas brokastis pilsētiņā Moorreesburg, kas šķiet tukša kā izslaucīta, kaut arī ierodamies tur ap deviņiem. Dodamies tālāk uz galveno šodienas pieturpunktu – Cederberg Wilderness Area dabas rezervātu, kas slavens ar saviem smilšakmens kalniem, akmeņiem, alām un bušmeņu alu zīmējumiem. Tā ir milzīga teritorija (ap 700 kvadrātkilometru liela), uz kuru ved 60km garš zemes ceļš. alu zīmējumos attēloti ziloņi un šamaņi – cilvēki apmetņos, tātad, visdrīzāk kāds rituāls, ne medības. Teritorija slēgta – pirms ieejas parkā ir vārti ar kodu to atvēršanai, ko piešķir, nopērkot ieejas biļetes caurlaides birojā ap 40km pirms šiem vārtiem. Vieta atrodas netālu no Citrusdal - citrusaugļu audzēšanas reģiona. Paši citrusaugi nemaz nav īsti vietējie – tie savulaik ievesti no Spānijas un Portugāles. Arī eikalipti (kas katrs patērē 250l ūdens dienā) un priedes ir ievestie augi. Īsteni vietējie DĀR augi ir avokado, banāni, guavas un marakuja. Tālāk dodamies uz Lambert's Bay apskatīt jūras kraukļu koloniju. Šie putni izskatās līdzīgi mūsu kaijām, tikai ar kā uzkrāsotām acīm un garāku knābi :) Jūras kraukļiem, tāpat kā preses nama zīriņiem Rīgā, ir sava apdzīvojamā platība, ko viņi sauc par savām mājām. Šeit par to viņi izvēlējušies okeāna krastu, kur ķer zivis nirstot. Viņu tur ir tūkstošiem un visi dzīvo tikai ap 15x15m lielā zemes pleķītī! Interesanti ir tas, ka viņi, pikējot stāvus lejup, nekļūdīgi nolaižas savā ligzdā, ko atrod pēc sava „vīra” vai „sievas” balss, kas mums izklausās nu ļoti līdzīgas. Netālajā restorāniņā paēdam pankūkas, Līgai gan visu neizdodas apēst, jo viņa paverot pankūku ierauga, ka jūras velšu pankūku neatņemama sastāvdaļa ir daudzi mazi astoņkājīši... Pirms saulrieta vēl gribam paspēt aizbraukt uz zvejnieku ciematiņu, taču tas mums neizdodas. Tā vietā netālu no Velddrif pilsētas apstājamies, lai pamielotu acis, vērojot pelikānus, kas rozā, izrādās, kļūst, ēzdami rozā krāsas jūras iemītniekus. Viesnīcā atpakaļ esam īsi pirms deviņiem vakarā, sakām lielo paldies Ritmai par jaukajām dienām! Šovakar vēl jāpaspēj man nodzīt matus, iedzert kafiju un aiziet laikus gulēt. Bet rīt... rīt mūsu DĀR dabas baudīšanas ceļojuma posms beidzas un mēs atgriezīsimies jau tuvāk dzīves realitātei.
 
No rīta izrakstāmies no Drifteru viesnīciņas, atvadāmies no jaukā apkalpojošā personāla un dodamies uz savu pēdējo naktsmītni DĀR – smalko Crystal Towers viesnīcu Century City rajonā (Keiptaunas daļa, kur atrodas visas pilsētas lielākais iepirkšanās centrs un viesnīcu komplekss). Vēl rīgā būdams, konferences rīkotājiem biju pateicis laiku un vietu, no kuras mūs šodien paņemt un nogādāt jaunajā viesnīcā. Pakaļ mums, diviem vien, atbrauca lielais, trīsdesmitvietīgais autobuss, par ko gan mēs, gan viesnīcnieces pamatīgi sasmējāmies :) Posms noslēdzas ar glanci, tā sakot!
 
Turpmākās dienas pavadām konferencē un lēnu garu kārtojam ceļa somas lidojumam atpakaļ uz Rīgu. Pēdējais dienvidafrikānis, ar ko aprunājos vēl pirms sēšanās lidmašinā, ir puisis, kas atbild par kārtību vienā no Keiptaunas lidostas tualetēm. Man ienākot, viņš saka „welcome to my office!”, tā liekot nojaust, ka viņa personīgā atbildība ir, lai viņa „ofisa” apmeklētājs to atstātu apmierināts. Iemesla būt neapmierinātam man nav :) , tādēļ, kad pēc brīža viņš padod man ziepes un papīra dvieli, es pasmaidu un ieberu no sava maka viņa melnajā plaukstā savas pēdējās DĀR naudiņas.
 
Vēl īss mirklis un mēs jau mājam atā Keiptaunai un visai DĀR brīnumskaistajai dabai un tik dažādajiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Sajūta ir laba. Ne tāda, ka būtu šeit bijuši vien ķeksīša pēc. Mūsu mērķis šķiet veiksmīgi sasniegts – esam ieraudzījuši un sajutuši ļoti daudz no tā, ko Dienvidāfrikas Republika mums spējīga piedāvāt.
 
Bet Rīga sagaida mūs pavisam pelēka, lietaina, maziņa un tomēr mīļa...
 
...Dažas dienas pēc atgriešanās noskatāmies Klinta Īstvuda filmu „Invictus”, ko redzēt noteikti iesakām ikvienam!
 
 
Daži noderīgi skaitļi:
Valūtas kurss 2010. gada septembrī 1LVL = 13ZAR
 
Pārvietošanās:
Drifter's South Africa „18-day overland explorer” tūre - 1395EUR/cilv.
Hop-on hop-off tūristu busiņš Keiptaunā, vienai dienai, sarkanais maršruts - 120ZAR/cilv.
Astoņvietīgs taksis Keiptaunā, kur sasēdāmies 11 cilvēki - 80ZAR
 
Ēdieni/dzērieni:
Litrs sulas lielveikalos - 13-17ZAR
Litrs Coca-Cola - 10ZAR
Pudele vīna sauvignon lanc Fairview vīna darītavā - 47ZAR
Pudele vīna chardonnay Fairview vīna darītavā - 62ZAR
Lays čipsi 125g lielveikalā - 9ZAR
Kafija lielveikalos un benzīntankos - 7,50-9ZAR
Americano kafija Keiptaunas Galda Kalnā - 13ZAR
Cafe latte Labās Cerības Ragā - 18ZAR
Pica Keiptaunas Labās Cerības Ragā - 45ZAR/gab.
Labas vakariņas Keiptaunas Waterfront restorānā diviem cilvēkiem - 530ZAR
Vakariņas Itāļu restorānā Plettenberg Bay diviem cilvēkiem - 300ZAR
 
Šis un tas:
Guļammaiss - 30EUR/gab.
Viesnīca Keiptaunā diviem cilvēkiem par nakti - 80EUR
Gumijlēciens no Bloukrans tilta ar foto un video - 650ZAR/cilv.
Ieeja Ushaka Marine World akvārijā - 130ZAR/cilv.
Jūras safari Knysna - 500ZAR/cilv.
Uzbraukšana un ieejas biļete Keiptaunas Galda Kalnā - 160ZAR/cilv.
Piekļūšana jūras kraukļu kolonijai Lambert's Bay - 30ZAR/cilv.
Nivea SP50 pretiedeguma krēms 200ml - 120ZAR